Ienirstot senatnes dzīlēs…

Mirusi valoda – ko tas īsti nozīmē? Pavisam vienkārši. Gudri ļaudis saka tā - ja konkrēto valodu neviens ikdienā vairs nelieto, tā ir mirusi. Vēl kāds teiks, ka oficiāli valodu uzskatīt par mirušu var tikai tad, kad nomirst tās pēdējais runātājs, proti, cilvēks, kam šī valoda bijusi dzimtā. Vienā vai otrā gadījumā, kopsaucējs ir nenoliedzams – valoda neattīstās un ir sasniegusi savu pastaro dienu. Diemžēl, nekas nav mūžīgs. Arī saule reiz pārstās degt spoži, bet līdz tam vēl gan ir kāds laiciņš. Un kamēr mums tāds ir, atskatīsimies uz dažām skaistām un vēstures vācelītē noputējušām ļaužu mēlēm… 

• Akadiešu valoda

Akadiešu valoda bija mezopotāmiešu, jeb senās Divupes iedzīvotāju semītu saimes valoda. Cilvēki tajā sazinājās laika posmā no 2800. gada p.m.ē. līdz 500. gadiem p.m.ē. Tās rakstīšanas sistēma bija ķīļraksts. Šī valoda tika nosaukta Akadas pilsētas vārdā, kas bija Mezopotāmijas centrālā pilsēta. Jāatzīmē, ka pati valoda ir vecāka par Akadas dibināšanu. Arī Babilonijas un Kaldejas ļaudis lietoja akadiešu valodas dažādos dialektus ikdienas saziņā. Un tad pienāca brīdis, kad akadiešu valodu aizstāja aramiešu. Abas valodas bija cieši saistītas, tomēr aramiešu mēle bija ērtāka un cilvēki tai pakāpeniski pielāgojās, atstājot akadiešu valodu pagātnē.

• Koptu valoda

Koptu valodā ļaudis runāja Ēģiptes teritorijā no 2.-17. gs. Lai gan šī ir ēģiptiešu valoda, tās rakstībā izmantots grieķu alfabēts. Patiesībā, koptu valoda sevī apvieno hierātisko, hieroglifu un demotisko valodu tipus. Tā, starp citu, tiek uzskatīta par pirmo kristietībā lietoto valodu. 7. gs. vidū, arābiem iekarojot Ēģipti, šīs, vairāk nekā 1500 gadus senās, valodas lietojums lēnām sāka izmirt. Tiesa, to joprojām izmanto kā liturģisko valodu koptu pareizticīgajā un katoļu baznīcās.

• Lībiešu valoda

Mūsu pašu mīļajā zemītē, Salacas upes krastos un Kurzemē, ļaudis reiz runāja lībiešu, jeb līvu valodā, kas ietilpst somugru valodu saimē, urāliešu valodu virssaimē. Tā bija vistālāk uz dienvidiem lietotā Baltijas somu valoda. Pamatīgu iespaidu valodas izzušanas agrīnajā stadijā radīja 13. gs. krustnešu ienākšana Latvijā, tomēr tās pēdējā runātāja aizsaulē devās 2013. gadā. Mūsdienās Latvijas teritorijā joprojām dzīvo līvu tautas pēcteči un valodas zinātāji. Un lai gan lībiešu valoda pēc savas uzbūves ne tuvu nav līdzīga indoeiropiešu saimē piederošajai latviešu valodai, tā tomēr atstājusi savus nospiedumus šīs baltu tautas literārajā un arī sarunvalodā.

• Prūšu valoda

Senprūšu valoda bija indoeiropiešu, baltu saimei piederoša valoda, kurā savulaik runāja vecprūši, Prūsijas reģiona baltu tauta. Valoda tiek saukta par vecprūšu valodu, lai izvairītos no sajaukšanas ar vācu lejasprūšu un augšprūšu dialektiem. Senprūšu valodu sāka pierakstīt latīņu alfabētā apmēram 13. gs. Šajā pašā gadsimtā teitoņu bruņinieki iekaroja vecprūšu teritoriju un tam sekoja poļu, lietuviešu un īpaši vāciski runājošo pieplūdums. Vecprūšu valoda kā "apspiesto iedzīvotāju apspiestā valoda" piedzīvoja 400 gadu ilgu pagrimumu. Tajā pārstāja runāt apmēram 18. gs. sākumā, daudziem tās runātājiem aizejot bada nāvē vai mēra uzliesmojumā, kā arī asimilācijas rezultātā.

Kā jau tika minēts iepriekš, valodu par mirušu padara fakts, ka tās patiesie runātāji jau devušies citos medību laukos. Taču, tas nenozīmē, ka mirušām valodām nevar būt pielietojums. Cilvēki izmanto mirušās valodas dažādiem mērķiem. Piemēram, latīņu valoda, arī pieskaitāma mirušo valodu sarakstā, tomēr mēs visi labi zinām tās plašo pielietojumu. Un galu galā, ja nebūs neviena, kas pārzina kādu no mirušajām valodām, kā spēsim izpētīt un iedziļināties vēsturē? Šis, lai paliek, kā retorisks jautājums.