“Manis paša radīts ir šis lērums viss. Izdomāts un zīmēts – glaudīts, lamāts, sists.”

Nostāsti par mītiskām radībām jau izsenis aizrāvuši zinātkāro ļaužu iztēli. Un nav jau par ko brīnīties – leģendām apvīto radījumu “sortiments” ir gana plašs. Milži, elfi, vampīri, vilkači, pūķi, kentauri, nāras un nāgi ir tikai daži no populārākajiem teiku varoņiem.

Visā pasaulē, dažādās teritorijās un kultūrās, pasakas par šīm būtnēm atstāstītas no paaudzes paaudzē, raisot interesi vēl šobaltdien. Tie turpina mūs valdzināt aizraujošās mūslaiku autoru grāmatās, kā arī Holivudas filmās un “Netflix” seriālos. Tie māca, pasargā, brīdina, biedē, iedvesmo un, pats galvenais, izklaidē. Turpinājumā, ieskatīsimies kas vēstīts leģendās par troļļiem un fejām!

• Troļļi

Troļļu saknes meklējamas skandināvu folklorā. Tradicionālajā mitoloģijā šīs zvērīgās, un kaut kādā mērā cilvēciskās būtnes bijušas diezgan naidīgas. Visas palaidnības gan darītas naktīs, jo saules gaisma tiem nozīmējusi vai nu šausminošu nāvi, vai arī akmenī iekaltu dzīvi. Tiek uzskatīts, ka daži Norvēģijas pieminekļi veidojušies no troļļiem, kuri tikuši pie iespējas “pasauļoties”.

Citās pasakās šie brutālie radījumi dzīvojuši kalnos un lepojušies ar biedējošiem sejas vaibstiem. Vēl citos reģionālajos nostāstos minētie troļļi savas mājas iekārtojuši dziļi pazemes alās. Tie bijuši gaužām neglīti, un to ādu klājušas gļotas. Troļļi aprakstīti kā meistarīgi zagļi, kas ar neredzamības apmetņa palīdzību, iekļuvuši cilvēku mājokļos, lai nočieptu pārtiku un izraisītu citas nebūšanas.

Mūsdienās troļļi pamanījušies izkļūt no skandināvu mitoloģijas, kļūstot par varoņiem pasaku filmās, literatūrā, dažādās lomu spēlēs un, jā, arī rotaļlietu veikalu plauktos. Taču, lai cik dažāda būtu to izcelsme, mīti, ko esam radījuši ap troļļiem, bieži skar vienu un to pašu tēmu – bailes no tiem, kas nav līdzīgi mums.

• Fejas

Termins “feja”, pirmoreiz meklējams viduslaiku Eiropā. Tomēr dažādas šīs mazās būtnītes versijas, citu reģionu pasakās un leģendās pastāvējušas jau iepriekš. Grieķu mitoloģijā stāstīts par nimfām. Arī Amerikas pamatiedzīvotāju nostāstos iespējams uzzināt par tēliem, kas līdzinājušies fejām.

Bet kad iztēlojaties feju, par ko domājat jūs? Droši vien, ka pirmais attēls, kas nāk prātā, ir maza, glīta sieviete ar spārniem, kas izmantojot maģiskos putekļus, veic savus labos darbiņus cilvēku labā. Un lai gan mūsdienās šis nevainīgais feju attēlojums paspilgtina košās bērnu grāmatas, patiesībā, tām esot krietni tumšāka un draudīgāka pagātne. Angļu, īru un skotu mitoloģijā, šīs pārdabiskās būtnes tiek raksturotas kā ļaunas, temperamentīgas būtnes, kuras neatteiksies jūs nolaupīt vai pat noslepkavot, ja tās izprovocēsiet. Interesanti, ka fejas ne vienmēr esot bijušas tik mazas kā daudziem no mums ierasts uzskatīt. Atkarībā no reģiona, tās varējušas būt arī cilvēka augumā vai pat lielākas.

Dažādās Rietumeiropas tautu leģendās vēstīts, ka tad, ja pamanāt sēņu veidoto, tā saukto raganu apli, labāk savu kāju šajā aplī nespert. Runā, ka to izveidojušas dejojošas fejas, un iekļūšana tā viducī varot izraisīt briesmīgas sekas. Lai iet pāris piemēri – nokļūstot raganu aplī, varot atvērties portāls uz pasaku valstību, no kuras neesot iespējams izkļūt. Pastāvot arī iespējamība, ka aplī nokļuvušais būšot spiests dejot līdz absolūtam spēku izsīkumam. Esot iespējams pat sajukt prātā. Tā lūk. Tagad zināsiet, ka sēņojot jābūt uzmanīgiem!